PIRMĀ DAĻA
Sludinājumam par pieteikšanos ilgtspējīgas modes skatei Portugālē noteikti bija jābūt iepriekš paredzētam, jo es gandrīz nekad neapskatos LinkedIn, bet vienreiz gan.
Es pieteicos, jo uzskatu savus apģērbus par jaunu pieeju ilgtspējai. Es sapratu, ka organizatori vairāk meklē dalībniekus, kas strādā ar pārstrādātiem vai sertificētiem audumiem, tomēr mana dalība tika pieņemta, jo šim pasākumam pasūtīju sertificētu audumu, kuru pēc tam pieteicu dalībai. Es arī sadarbojos ar mākslinieku, kura zīmējumu izmantoju savam galvenajam dizainam. Lūk, galvenais projekts, pie kura pieteicos konkursam:
Manā zīmolā ilgtspēja izpaužas, ka mēs šujam klasiskus dizainus no kvalitatīviem audumiem un nodrošinām lielisku kvalitāti, lai, pirmkārt, šīs kleitas kalpotu mūžīgi. Otrkārt, kleitas var sadalīt vairākos apģērba gabalos un atsevišķi iekļaut kapsulas garderobē – atkal, lai pagarinātu apģērba kalpošanas laiku. Treškārt, mēs šujam aksesuārus no auduma atgriezumiem (#mazākatkritumu), un šobrīd testējam pārstrādātus un sertificētus audumus, kas ir mazāk kaitīgi videi, lai būtu 100% ilgtspējīgs zīmols.
Līdz pat modes skatei (pirmā daļa bija prezentācijas runa par mūsu dizainiem), kur man šķita, ka mana ideja netika pilnībā saprasta pareizi. Es ļoti uztraucos par savu prezentācijas runu un nezinu, vai man izdevās nodot vēstījumu. Pēc modes skates es pērliecinājos, ka visi saprata manu ideju un atzinīgi to novērtēja. Cilvēki nāca klāt un vēlējās iepazīties ar mani un kleitām, un pēc pāris dienām man piezvanīja un jautāja, vai varētu piedalīties otrajā skatē Lisabonā.
OTRĀ DAĻA
Atklāti sakot, otrajam braucienam uz Portugāli kopumā bija nedaudz rūgtāka pēcgarša, bet tikai tāpēc, ka pēc šī zvana es sapratu, ka mani aicina atbraukt un saņemt savu stipendiju, kas nemaz nenotika. Es pārpratu un biju vīlusies.
Pasākums notika Lisabonas Zinātnes muzejā, kur norisinājās mikroplastmasas pārstrādes konference. Tās ietvaros dalībniekiem tika prezentēta jaunā, ilgtspējīgā mode.
Savādi, bet es jau biju atradusi visas Latvijas modeles – ļoti skaistas, strādīgas meitenes, kuras vairākas reizes kārtīgi izmēģināja savu izskatu, jo zināja (vai domāja), ka šī demonstrācija ietekmēs manu uzvaru. Meitenes tiešām paveica fantastisku darbu, un es varēju lepoties, ka esam viena komanda. Tomēr pirmo vietu mēs neieguvām.
Modes skates organizatoriem Portugālē ir ilgtspējīgu apģērbu veikalu ķēde, un man joprojām ir iespēja tur pārdot savu apģērbu. Ir uzsāktas sarunas par iespējām, un komunikācija ir "izmēģinājumā", jo tas ir svarīgs jebkuras sadarbības aspekts.
Protams, neviens man neatņems pieredzēto, un es arī apskatīju Lisabonu – tā ir brīnišķīgi skaista, bet es šo pieredzi drīzāk sauktu par mācību. Es tomēr iemācījos, ka ir nepieciešams rūpīgāk paskatīties, kur pieteikties, izvēlēties savas "cīņas". Ja tiecies pēc uzvaras, tad mājasdarbi ir tādi paši kā skolā – gatavojies tam, kas ir nepieciešams. Es arī ieguvu lielu pārliecību par sevi un savu apģērbu. Aplūkoju un lepojos ar tik skaistiem tērpiem ar "unikālu pamatni" – nekur nebiju redzējusi šo ideju par piesprādzējamām drēbēm, un tā pēkšņi šķita tik īpaša. Ar visām rūgtajām beigām esmu ļoti lepna atgriezties Latvijā, turpināt strādāt ar uzticamiem klientiem un meklēt iespējas paplašināties.
